Vilki

Reiz vilku bars mežmalā ielenca un gribēja apēst aitu suni. Suns lūdzās, lai vilki viņu apžēlo, neēd - viņš viņiem palīdzēs lenkt, izstāstīs par ganiem, kā viņi medī vilkus, kur ir lamatas, sarkanie karodziņi un citas lietas.

Vilki padomāju un nolēmu paturēt suni savā barā. Divus gadus suns viņiem palīdzēja - iemācīja ko zināja par ganiem, par to kā apmānīt jaunos aitu sargus, vietas kur aitas iet dzert, kur ir labākās ganības un daudz ko citu noderīgu. Viņi kopā gāja medīt un suns vienmēr iekšēji centās parādīt ka viņš ir labāks "Vilks medītājs" nekā paši vilki, jo ārēji vienmēr redzēja atšķirību.

Bet tad iestājās īpaši barga ziema, vilkiem medībās neveicās, viņi badojās, sākās nesaskaņas, meklēja racionālus un neracionālus iemeslus, lai saprastu neveiksmju iemeslus nesekmīgām medībām, kas galu galā noveda tik tālu , ka viņi kļuva ļoti mežonīgi. Vilki pēc savstarpējiem cīniņiem viņuprāt atrada iemeslu savām neveiksmēm - Suns, jo viņš tak bija savādāks.

Ko darīt?

Nolēma tomēr apēst suni...

Apēda.

Kauliņus apglabāja un sāka domāt - ko uz kapakmens rakstīt?

No draugiem? Kādi nu tur draugi ja jau apēduši?

No ienaidniekiem? Bet divus gadus taču kopā medīja kopīgā barā un laupījumu dalīja.

Vilki padomāja un uzrakstīja - "No kolēģiem".

Morāle:

Vilki vienalga izpildīja savu dharmu (radīšanas jēgu) - būt vilkiem un ēst vājos no citiem bariem.

Suns vienalga nomira no vilkiem, bet pirms nāves paspēja nodot savu suņa būtību un piedzimšanas jēgu - aizsargāt aitas no vilkiem.

Suns nevēlējās saprast, ka viņš bija tikpat Vilks, cik Vilki mājas un aitu sargi. Suns nebija redzējis un dzirdējis par nevienu Vilku, kas būtu bija blakus cilvēkam, bet iedomājās ka viņš ar laiku kļūs labāks vilks nekā paši vilki.

Izvēloties kapakmeņa nosaukumu vienalga strādāja likums, kas definēts senajā Romā un izteicis Cicerons: "Nodevējus nicina gan tie kurus nodod gan tie kas viņus izmanto kā nodevējus".

Noteiktām lietām beigas ir noteiktas neizbēgami, taču kā mēs pieņemam šīs beigas ir atkarīgs no mūsu patiesās neapzinātās izvēlēs, kas parāda jeb atspoguļo mūsu iekšējo būtību.

Savukārt savu iekšējo būtību mēs varam piespēt mainīt līdz brīdim, kamēr nonākam konkrētajā situācijā. Kad situācija jau notikusi neko jaunu iemācīties vairs nevar paspēt un brīnumi nenotiek.

Varonis vienmēr ir bijis varonis un kāda dzīves situācija tikai atspoguļo viņa iekšējo būtību. Viņi izmanto teju katru situāciju lai iepazītu sevi dziļi iekšienē, savas bailes un izlabotu nepilnības.

Nodevējs vienmēr ir bijis iekšēji nodevējs un kāda dzīves situācija tikai atspoguļo viņa iekšējo būtību. Pilnības taču nekļūdās un skolotāji, kas norāda uz viņu kļūdām dzīvē viņiem nav vajadzīgi.